Aizbildnība un aizbildnība

Kad pāris nolemj šķirties vai šķiras, lielākā problēma, ar kuru viņi saskarsies, ir jautājums par to, kurš saņem aizbildnības tiesības uz saviem nepilngadīgajiem bērniem. Jautājums ir par to, kurš pieņems lēmumus bērna labā un kurš parūpēsies par viņa vajadzībām. Pāriem arī jāizveido testaments, kas norīkos aizbildni gadījumā, ja abi nomirst, kamēr viņu bērni vēl ir nepilngadīgi.

Aizbildnība ir tiesiskas attiecības, kas rodas, kad nepilngadīgā vecāki nevar par viņu parūpēties un nolemj iecelt viņam aizbildni. Vecāku prombūtnes laikā jebkurš ģimenes loceklis, draugs vai vietējā amatpersona var iesniegt tiesā lūgumu iecelt aizbildni.

Vecāki var iecelt aizbildni saviem bērniem gadījumā, ja viņi mirst pirms viņu bērnu sasniegšanas 18 gadu vecumā. Testamentā minētai personai var būt aizbildnība pār nepilngadīgo, un tā būs spēkā līdz bērna 18 gadu vecumam. Gadījumā, ja pieaugušais nespēj sevi atvairīt, aizbildni var arī nozīmēt, lai viņš rūpētos par savām vajadzībām.

Vecāki var arī iecelt aizbildni, ja viņiem ilgi jābrauc. Šajā gadījumā aizbildnis var pieņemt lēmumus par bērnu, kamēr vecāki ir prom, bet to var izbeigt saskaņā ar aizbildnības noteikumiem, ko veic vecāki vai tiesa.

Vecākiem parasti ir kopīga aizbildnība par nepilngadīgiem bērniem, kas viņiem ļauj veikt savus vecāku pienākumus un rūpēties par saviem bērniem. Tas var būt likumīgs, ja tiesa vecākiem, kas aizbildnībā dod tiesības pieņemt lēmumus par bērnu, vai fizisko aizbildnību, ja tiesa nolemj, kur bērns dzīvos.

Ja abi vecāki tiek atzīti par nepiemērotiem bērna kopšanai, piemēram, gadījumā, ja notiek vardarbība ģimenē un vardarbība, tiesa var iecelt radinieku, piemēram, vecvecāku, audžuvecāku, bērnu namu vai citas iestādes.

Tikai tiesa var piešķirt aizbildnību nepilngadīgajam, kaut arī vecāki var ieteikt, kam piešķirt aizbildnību savam bērnam. Tiesas lēmums tiks pamatots ar to, kas ir bērna interesēs. Tajā jāņem vērā bērna vēlmes, vecāku vēlmes, bērna attiecību raksturs ar vecākiem un apstākļi viņu mājās.

Kopsavilkums
1. Aizbildni var iecelt vecāki vai tiesa, savukārt aizbildnību var piešķirt tikai tiesa, pamatojoties uz bērna interesēm.
2. Aizbildnība tiek piešķirta tikai nepilngadīgiem bērniem, savukārt aizbildnību var piešķirt nepilngadīgiem bērniem un pieaugušajiem, kuri nevar parūpēties par sevi.
3. Aizbildnībai ir ierobežota darbības joma, savukārt aizbildnība ir tālejošāka. Aizbildņiem tiek dotas pilnvaras pār bērna mantojumu, savukārt aizbildnībā tas, iespējams, nav iekļauts.
4. Vecākiem var būt gan aizbildnība, gan aizbildnība pār nepilngadīgu bērnu, bet vecāks, kuram ir aizbildnība, var pieņemt lēmumus par bērnu, neprasot atļauju no otra vecāka, kurš arī ir bērna aizbildnis.

Atsauces